Latviešu komponists un taustiņinstrumentālists Mārtiņš Brauns ir viens no savas paaudzes spilgtākajiem profesionāļiem. Viņš sacerējis gan populāro mūziku (no 1978. līdz 1986. gadam rokgrupas Sīpoli vadītājs), gan radījis darbus korim, gan mūziku teātra izrādēm un kino (kopš 1986. gada Latvijas Kinematogrāfistu savienības biedrs, vairākkārtējs Lielā Kristapa balvas laureāts).

        Mārtiņš sacerējis vairākus skaņdarbus, kas tikuši atskaņoti Vispārējos latviešu Dziesmu un Deju svētkos, bet himniskā Saule. Pērkons. Daugava. izsoļojusi tālu pasaulē. Viss iepriekš uzskaitītais devis iemeslu sarunu grāmatas izdošanai. Sarunās ar publicistu Otto Ozolu, kas ierakstītas teju gada garumā, Mārtiņš ar mums dalās savas dzīves svarīgākajās epizodēs, caur kurām varam iepazīties ne tikai ar spožu un asprātīgu stāstnieku, bet noķert arī kādu vispārcilvēcisku un filozofisku atziņu. Piemēram :

 „Nezinu, kas no manas mūzikas skanēs pēc manis. Varbūt kaut kas kādu laiku skanēs, bet domāju, ka tādu mūžības gabalu man nav. Pēc loģiskās likumsakarības ķēdītes viss izdarītais neatgriezeniski iet izplatībā un dod savas sekas. To nevar apturēt. Labie darbi un sliktie – viņi ir neapturami. Vienīgā cerība tev kā avotam, kas pasaulē radījis kaut ko negatīvu, ir uz Jēzu Kristu jeb mīlestību, ja nu ir. Ja nav, tad mums glābiņa vispār nav”

   Apjomīgo sarunu ierakstu materiālu izrediģējusi, atlasījusi būtiskāko un sakārtojusi brīnišķīgā latviešu valodas zinātāja Gundega Blumberga.

    Tā kā Mārtiņš Brauns nekad nav krājis savas bildes vai kā citādi aizrāvies ar savas radošās darbības dokumentēšanu, īsts atradums darba veidotājiem ir Ata Ieviņa uzņemtās fotogrāfijas, ar kurām  papildināts teksts.