Andrejs Selickis (1960) ir savrupa parādība latviešu komponistu vidū – muzikāls svētceļnieks, kurš meklē ceļu uz Dieva dārzu un netiecas pēc atzinības un radošas pašapliecināšanās. Līdzīgi Arvo Pertam, arī Andreja Selicka daiļrade ir nesaraujami saistīta ar viņa ticības dzīvi, kas atradusi dziļu un unikālu izpausmi komponista rokrakstā, kurš nav sajaucams ne ar vienu citu. Šķiet, ka Selicka skaņu pasaule auž svēto rakstu šifrus, kādu augstāku Visuma kārtības modeli un dievišķas simetrijas lokus. Ikonisks simbolisms, sakrālā arhetipija un ekstātiska Dieva klātbūtnes pieredze ir viņa mūzikas kodi, kuros it kā spoguļojas paša komponista vizuālais tēls – smalkais ķermenis ar jaudīgi dziļo acu skatienu. Diriģents Sigvards Kļava par Selicka darbiem saka: ’’Jebkura viņa nošu lapa – sākums un beigas – ir pateicība Dievam. Tu neatradīsi gaudulīgas un bēdīgas lietas šajā mūzikā.’’

2018